Vēsture

Vācu psihologs Viljams Šterns noformulēja IQ pamatdefinīciju 1912. gadā, kad viņš definēja intelekta koeficientu kā aprēķinātā „garīgā vecuma“ un „faktiskā hronoloģiskā vecuma"" attiecību:

100×(mental age/chronological age)

Piemēram, ja desmit gadu vecam bērnam ir trīspadsmit gadus veca bērna intelektuālās spējas, viņa IQ ir 130 (100×13/10).

Testēšanas laikā tiek izmantoti uzdevumi, kas sadalīti atbilstoši to personu vecumam, kuras vidēji spēj tos izpildīt. Tad tiek noteikts garīgais vecums, balstoties uz sarežģītākajiem uzdevumiem, kurus testēšanai pakļautās personas bija spējīgas adekvāti izpildīt.

IQ diapazonā no 90 līdz 110 tika uzskatīts par vidēju.

Taču Šterna koeficients ir piemērojams tikai bērniem, bet pieaugušiem tiek izmantots atvasināts koeficients, ko sauc par novirzes IQ, lai salīdzinātu personas garīgo spēju līmeni ar vidējo iedzīvotāju līmeni. Aptuveni 50% iedzīvotāju ir vidējais IQ līmenis (t.i. 90–110). Aptuveni 13% iedzīvotāju šis līmenis ir diapazonā no 110 līdz 139, bet 1,5% pasaules iedzīvotāju sasniedz ģēniju līmeni. Uz zemu intelektu norāda diapazons no 80 līdz 89. Koeficients zem 70 apzīmē, dilstošā secībā, debilitāti, idiotiju un imbecilitāti. Debili ir apmācāmi un trenējami; idioti ir trenējami, bet imbecīli nav ne apmācāmi, ne trenējami. Taču tam faktam, ka jums piemīt noteikts intelekta līmenis, nevienmēr ir svarīga loma jūsu dzīvē. Piemēram, rūpniecības strādniekam IQ var pārsniegt 125.

IQ novērtēšanas metodes attīstījās gadiem, un viens no precīzākajiem IQ testiem ir tieši šis, ar kuru tikko jūs iepazīstinājām. Par cik dažas lietas nav mainījušās visu šo gadu laikā, tomēr nebrīnieties, ka šī testa gaitā jūs tiksiet lūgti ievadīt savu vecumu. Tas ir paredzēts vienīgi, lai nodrošinātu pēc iespējas precīzākus rezultātus. Labu veiksmi.